Kas īsti ir reliģija?

Mēs ļoti bieži dzirdam vārdu reliģija, taču ko tas īsti nozīmē, un ko var pieskaitīt pie reliģijas? Vienkārši sakot, tas ir dažādu uzskatu kopums, pārsvarā šie uzskati tiek balstīti un saistīti ar ticību pārdabiskiem augstākiem spēkiem vai būtnēm. Lai reliģija būtu īsta reliģija, nevar iztikt bez tādām lietām kā dažādi svētie raksti, pārdabiski notikumi, dažādi mīti vai fakti. Protams, ka dažādas reliģijas savā starpā var diezgan būtiski atšķirties, kā arī ne visām reliģijām piemīt pilnīgi viss iepriekš uzskaitītais – ir reliģijas, kurām tādi svētie raksti nav, vai arī nav nekādu mītu. Mūsdienās jauna reliģija var rasties tad, ja kādam izveidotam uzskatu kopumam ir gan piekritēji, gan sekotāji, kuri attiecīgi nodibina reliģisku organizāciju. Lai reliģiju varētu praktizēt, tā ir oficiāli jāreģistrē. Ja kāda reliģija nav atbilstoši reģistrēta, bet tiek praktizēta, tad tā ir sekta, nevis reliģija. Sekta no reliģijas atšķiras ar to, ka tā ir aizliegta, un to praktizēt nedrīkst. Reliģijas praktizēšana nozīmē dažādu sprediķu lasīšanu, klausīšanos, dažādu rituālu veikšanu utt. Lielākajai daļai reliģiju ir speciālas celtnes, kuras ir paredzētas tam, lai tajās praktizētu attiecīgo reliģiju. Taču reliģijas ir iespējams praktizēt arī citās vietās – viss atkarīgs no katras reliģijas un ko tā paredz. Ir vairāku veidu reliģijas – monoteiskā, politeiskā, panteiskā, ne teiskās un ateiskā reliģija. Monoteiskās reliģijas pielūdz vienu Dievu jeb augstāko spēku, turklāt, tā parasti ir pārdabiska būtne, kaut kas ne no šīs pasaules. Pie šādām reliģijām pieder tādas reliģijas kā islāms, kristietība un jūdaisms. Politeiskās reliģijas ir tādas, kuras tic vairākiem Dieviem. Arī šajās reliģijās šie Dievi ir pārdabiski spēki. Tipiskas šāda veida reliģijas ir sengrieķu un seno romiešu reliģijas. Savukārt panteiskās reliģijas ir tās, kur pastāv uzskats, ka Dievs ir dabas sastāvdaļa, nevis pārdabiska būtne. Hinduisms un sintoisms ir panteiskas reliģijas. Ne teiskās reliģijas vispār nepiemin tādu lietu kā Dieva esamība vai neesamība. Pie šādām reliģijām var pieskaitīt budismu un daoismu. Taču ateiskās reliģijas pilnībā noliedz jebkādu Dievu esamību. Pie šāda tipa reliģijām ir daži budisma paveidi, kā arī tādas reliģijas, kuras nav tik plaši pazīstamas. Pārsvarā visām reliģijām ir kāds noteikumu kopums, kurš nosaka, kā šīs reliģijas piekritējam būtu jādzīvo, un kādas lietas jāievēro. Dažās reliģijās šie noteikumi ir stingrāki, citās brīvāki. Protams, arī katra reliģijas piekritēja ziņā ir tas, cik strikti ievērot šos noteikumus un reliģiskās normas. Visai bieži reliģiju uzskati ir pilnīgā pretrunā ar zinātni, jo reliģijas lielākoties saistās ar dažādām pārdabiskām lietām (kas savukārt neiet kopā ar zinātni). Bieži vien reliģijās kādi pasaules notikumi tiek izskaidroti ar pārdabiskām lietām vai mītiem, taču tajā pašā laikā zinātnieki šos notikumus ir pierādījuši no zinātniskā viedokļa – bez nekā pārdabiska. Protams, attiecīgi daudzas reliģijas neatzīst dažādus zinātnieku atklājumus vai pētījumus, jo tie ir pretrunā ar pārdabiskajiem mītiem. Reliģiskie uzskati var radīt nopietnus konfliktus – un tā arī ir bijis gan agrāk, gan arī vēl šodien. Bieži vien reliģijas piekritēji pārāk aizraujas un meklē kašķi ar kādu citu reliģiju pārstāvjiem vai arī mēģina pievērst vairāk sekotāju savai reliģijai. Reliģijas pasaule ir vienlaicīgi gan interesanta, gan samērā bīstama. Protams, viss ir atkarīgs tieši no katra reliģijas piekritēja, nevis pašas reliģijas. Paši sekotāji ir tie, kuri rada šos konfliktus.