Pasaules lielākās reliģijas

Reliģija uz pasaules ir pastāvējusi jau ļoti sen – ikvienā laika posmā ir bijis kas tāds, kam cilvēki tic, kādam augstākam spēkam. Laika gaitā reliģijas ir mainījušās – dažas pazudušas, dažas attīstījušās, kā arī parādījušās daudz jaunu reliģiju. Mūsdienās reliģiju dažādība ir ļoti liela, taču ir pāris reliģijas, kuras tomēr pastāv jau gana ilgi, kā arī ir sapulcējušies pietiekami daudz sekotāji un šo reliģiju praktizētāji. Precīzu katras reliģijas sekotāju skaitu gan ir grūti noteikt, jo šīm lielajām reliģijām ir arī dažādi atšķirīgi novirzieni, kurus nevar tā īsti pieskaitīt galvenajām reliģijām, jo to uzskati tomēr ir pietiekami atšķirīgi. Kā arī, protams, ne visi cilvēki ļoti atklāti izrāda to, kurai reliģijai tie var tikt pieskaitīti, jo ne visi vienmēr ievēro visas tradīcijas, rituālus un svētkus, kas saistīti ar konkrēto reliģiju. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc šo kopējo skaitu ir tik grūti noteikt. Daži uzskata, ka ir jāskaita tikai tie cilvēki, kuri ļoti aktīvi arī šo reliģiju praktizē un piekopj, taču citi uzskata, ka ir jāpieskaita pilnīgi visi. Taču jebkurā gadījumā saskaitīt pilnīgi visus reliģijas pārstāvjus nav īsti iespējams, taču izteikt minējumus var vienmēr. Par pašu lielāko un populārāko reliģiju tiek uzskatīta kristietība. Pēc aptuveniem aprēķiniem ir noteikts, ka pie šīs reliģijas pieder aptuveni 30% visu pasaules iedzīvotāju. Kristietībai ir vairāki novirzieni, piemēram, katolicisms, protestantisms un pareizticība. Šie novirzieni savā starpā atšķiras ar to, ka tie seko dažādām Kristus mācībām, taču tām visām ir kopējs galvenais tēls – Jēzus Kristus. Islāms ir otra lielākā reliģija pasaulē. Šai ticībai pieder ap 20% planētas iedzīvotāju. Protams, arī islāmam ir vairāki atšķirīgi novirzieni, līdzīgi kā kristietībai. Islāms balstās uz Muhameda mācību jeb Korānu. Islāma galvenais tēls ir Allāhs. Savukārt trešā lielākā reliģija ir hinduisms. Šai ticībai seko aptuveni 13% cilvēku. Šī ir ļoti sena reliģija – viena no senākajām. Attiecīgi laika gaitā ir izveidojušās vairākas ticību sistēmas, kurām ir vairākas atšķirības. Pašlaik hinduisms iedalās 4 galvenajos novirzienos – šaivisms, vaišnavisms, šaktisms un smārtisms. Šajā reliģijā cilvēki tic Dievam, taču dažos novirzienos tik vairāk nekā vienam Dievam. Budisms ir nākamā lielākā reliģija, uzreiz aiz hinduisma. Šo reliģiju pārstāv 6% iedzīvotāju. Līdzīgi kā hinduisms, arī budisms ir viena no senākajām reliģijām. Budisma pamatā ir Budas mācība, kurā galvenais ir tas, ka ir jātiecas uz garīgo atbrīvošanos un sevis pilnveidošanu. Lai arī budisms ir balstīts vairāk uz dzīves pieredzi, arī šajā reliģijā ir svētie raksti – Pali kanons. Kā jau visām lielajām reliģijām, arī budismam laika gaitā ir izveidojušies vairāki apakš novirzieni. Budisma mācībā patiesībā nav nekas minēts par ko tādu kā Dieva esamība vai neesamība – ar to arī šī reliģija atšķiras no daudzām citām. Savukārt sikhisms ir piektā populārākā reliģija, arī neskatoties uz to, ka tai it ap 0,4% sekotāju. Tas liekas maz, taču tas ir aptuveni 25 miljoni cilvēku – nav nemaz tik maz. Šī reliģija ir salīdzinoši jauna, kas pieņem un piekrīt arī pārējām reliģijām. Sikhisms būtībā ir vienkārša reliģija, kam nevajag neko daudz.  Tūlīt aiz šīm piecām lielākajām reliģijām seko vairākas citas, kurām ir gana daudz sekotāju, piemēram, jūdaisms, bahāisms un konfūcisms.

Kristietība

Kristietība ir viena no pasaules populārākajām reliģijām. Šai reliģijai pieder aptuveni 30% pasaules iedzīvotāju. Kristietībā augstākais spēks ir Jēzus Kristus. Šī reliģija ir balstīta uz Jēzus Kristus mācību – Bībeles jauno derību. Kristietība ir cēlusies no citas reliģijas – jūdaisma. Tā savukārt ir ebreju reliģija, un šīs reliģijas piekritēji sevi uzskatīja par Dieva izvēlētiem cilvēkiem.  Pašā sākumā vienīgā jūdaisma un kristietības atšķirība bija tā, ka kristieši koncentrējās tieši uz Jēzus mācību, taču jūdaisti uzskatīja, ka viņu Mesija (tas pats Jēzus Kristus) vēl nav atnācis. Taču vēlāk šīs abas reliģijas tika nošķirtas pavisam – tagad tām ir daudz vairāk atšķirību, nekā tas bija sākumā. Lai panāktu šo atšķirību, tika sarakstīta Jaunā Bībeles derība – tie ir kristiešu svētie raksti. Pēc šīs reliģijas izveidošanās tika izveidota kristīgā baznīca ar trīs pakāpju struktūru. Roma kļuva par šīs baznīcas centru, un to vēlāk izplatīja visā Eiropā ar Krusta karu palīdzību. Šī reliģija tika ieviesta ar diezgan vardarbīgām metodēm, kuru rezultātā daudzi pievērsās vai arī daudziem nācās pievērsties šai ticībai. Tas ir viens no iemesliem kāpēc šī reliģija ir tik plaši izplatīta. Pašos kristietības pirmsākumos pastāvēja vienīgi Romas katoļticība, taču ar laiku arī kristietībai parādījās vairākas konfesijas un novirzieni. Šobrīd ir aptuveni 30 000 dažādu reliģisko novirzienu, kuri ir kaut kādā mērā saistīti ar kristietību vai no tās cēlušies. Visas šīs reliģijas vieno ticība Jēzum Kristum, taču šo reliģiju praktizēšana un būtība var būt ļoti atšķirīga. Kristietības lielākie novirzieni ir pareizticība, katolicisms un protestantisms. Taču Romas katoļi ir tie, kuri uzskata, ka tieši viņi ir vienīgie īstie šīs reliģijas pārstāvji, jo viņi ir saglabājuši šīs reliģijas sākotnējo ideoloģiju, un viss ir tieši tāpat, kā pašos pirmsākumos. Pareizticība izveidojās laika posmā no 2. – 8. gadsimtam. Romas katoļu baznīcā notika šķelšanās 16.gs. To sauc arī par reformāciju. Tajā laikā pareizticība atdalījās no Romas katoļu baznīcas, un radās jauna reliģija, kurai bija (un joprojām ir) ļoti daudz piekritēju un sekotāju. Līdzīgā veidā radās arī citi novirzieni un konfesijas. Reformācijas rezultātā kristietība kļuva daudz pieejamāka arī zemniekiem un vienkāršiem cilvēkiem, tāpēc šiem jaunajiem novirzieniem arī radās tik daudz sekotāju. Daži no populārākajiem protestantisma virzieniem ir anglikānisms, luterisms, kalvinisms, reformisms un citi. Vēl pēc tam arī šiem novirzieniem izveidojās daudzi apakšnovirzieni. Principā no vienas reliģijas ir izveidojušies daudz dažādu reliģijas paveidu. Tāpēc arī mūsdienās runāt par kristietību kā vienu veselumu ir diezgan grūti. Tā kā kristietība sašķēlās un radīja tik daudz novirzienu, tad to izdarīt ir diezgan neiespējami. Ir jāņem vērā arī tas, ka visiem šiem novirzieniem ir dažādi uzskati, vērtības, rituāli, kā arī noteikumi un uzvedības normas. Lai arī cēlušās no kaut kā viena, tās tomēr ir atšķirīgas. To varētu salīdzināt ar ģimeni, kad piedzimst bērni, pēc tam mazbērni utt. Beigās jau katrs tomēr izveido pats savu dzīvi un tā ne vienmēr ir līdzīga, arī neskatoties uz vienu izcelsmi. Tieši tāpat ir arī ar visiem kristietības novirzieniem. Tiem ir atšķirīgi tikumības kodeksi, dievnami, praktizēšanas veidi un daudzas citas lietas. Protams, kādam jau ir arī kas kopīgs, taču ar kaut ko jau katrs novirziens nedaudz atšķiras. Vienīgais kopīgais, kas paliek pilnīgi visiem šiem kristietības atzariem ir ticība Jēzum, teoloģijas pamatiem un Bībeles Jaunajai derībai.

Kas īsti ir reliģija?

Mēs ļoti bieži dzirdam vārdu reliģija, taču ko tas īsti nozīmē, un ko var pieskaitīt pie reliģijas? Vienkārši sakot, tas ir dažādu uzskatu kopums, pārsvarā šie uzskati tiek balstīti un saistīti ar ticību pārdabiskiem augstākiem spēkiem vai būtnēm. Lai reliģija būtu īsta reliģija, nevar iztikt bez tādām lietām kā dažādi svētie raksti, pārdabiski notikumi, dažādi mīti vai fakti. Protams, ka dažādas reliģijas savā starpā var diezgan būtiski atšķirties, kā arī ne visām reliģijām piemīt pilnīgi viss iepriekš uzskaitītais – ir reliģijas, kurām tādi svētie raksti nav, vai arī nav nekādu mītu. Mūsdienās jauna reliģija var rasties tad, ja kādam izveidotam uzskatu kopumam ir gan piekritēji, gan sekotāji, kuri attiecīgi nodibina reliģisku organizāciju. Lai reliģiju varētu praktizēt, tā ir oficiāli jāreģistrē. Ja kāda reliģija nav atbilstoši reģistrēta, bet tiek praktizēta, tad tā ir sekta, nevis reliģija. Sekta no reliģijas atšķiras ar to, ka tā ir aizliegta, un to praktizēt nedrīkst. Reliģijas praktizēšana nozīmē dažādu sprediķu lasīšanu, klausīšanos, dažādu rituālu veikšanu utt. Lielākajai daļai reliģiju ir speciālas celtnes, kuras ir paredzētas tam, lai tajās praktizētu attiecīgo reliģiju. Taču reliģijas ir iespējams praktizēt arī citās vietās – viss atkarīgs no katras reliģijas un ko tā paredz. Ir vairāku veidu reliģijas – monoteiskā, politeiskā, panteiskā, ne teiskās un ateiskā reliģija. Monoteiskās reliģijas pielūdz vienu Dievu jeb augstāko spēku, turklāt, tā parasti ir pārdabiska būtne, kaut kas ne no šīs pasaules. Pie šādām reliģijām pieder tādas reliģijas kā islāms, kristietība un jūdaisms. Politeiskās reliģijas ir tādas, kuras tic vairākiem Dieviem. Arī šajās reliģijās šie Dievi ir pārdabiski spēki. Tipiskas šāda veida reliģijas ir sengrieķu un seno romiešu reliģijas. Savukārt panteiskās reliģijas ir tās, kur pastāv uzskats, ka Dievs ir dabas sastāvdaļa, nevis pārdabiska būtne. Hinduisms un sintoisms ir panteiskas reliģijas. Ne teiskās reliģijas vispār nepiemin tādu lietu kā Dieva esamība vai neesamība. Pie šādām reliģijām var pieskaitīt budismu un daoismu. Taču ateiskās reliģijas pilnībā noliedz jebkādu Dievu esamību. Pie šāda tipa reliģijām ir daži budisma paveidi, kā arī tādas reliģijas, kuras nav tik plaši pazīstamas. Pārsvarā visām reliģijām ir kāds noteikumu kopums, kurš nosaka, kā šīs reliģijas piekritējam būtu jādzīvo, un kādas lietas jāievēro. Dažās reliģijās šie noteikumi ir stingrāki, citās brīvāki. Protams, arī katra reliģijas piekritēja ziņā ir tas, cik strikti ievērot šos noteikumus un reliģiskās normas. Visai bieži reliģiju uzskati ir pilnīgā pretrunā ar zinātni, jo reliģijas lielākoties saistās ar dažādām pārdabiskām lietām (kas savukārt neiet kopā ar zinātni). Bieži vien reliģijās kādi pasaules notikumi tiek izskaidroti ar pārdabiskām lietām vai mītiem, taču tajā pašā laikā zinātnieki šos notikumus ir pierādījuši no zinātniskā viedokļa – bez nekā pārdabiska. Protams, attiecīgi daudzas reliģijas neatzīst dažādus zinātnieku atklājumus vai pētījumus, jo tie ir pretrunā ar pārdabiskajiem mītiem. Reliģiskie uzskati var radīt nopietnus konfliktus – un tā arī ir bijis gan agrāk, gan arī vēl šodien. Bieži vien reliģijas piekritēji pārāk aizraujas un meklē kašķi ar kādu citu reliģiju pārstāvjiem vai arī mēģina pievērst vairāk sekotāju savai reliģijai. Reliģijas pasaule ir vienlaicīgi gan interesanta, gan samērā bīstama. Protams, viss ir atkarīgs tieši no katra reliģijas piekritēja, nevis pašas reliģijas. Paši sekotāji ir tie, kuri rada šos konfliktus.

Islāms

Islāms ir viena no lielākajām un populārākajām reliģijām pasaulē. Tā ieņem otro vietu, uzreiz aiz kristietības. Islāmam ir aptuveni 1,3 miljardi piekritēju un sekotāju. Islāms ir monoteiska reliģija, kuras centrālais pielūgsmes objekts ir Allāhs. Šajā reliģijā netiek noliegts Jēzus Kristus – tas tiek uzskatīts kā viens no praviešiem, bet ne kā centrālais tēls. Ir divu veidu islāma veidi – vispārīgais un konkrētais islāms. Vispārīgais islāms seko visu praviešu mācībām, bet konkrētais islāms seko tikai Muhameda (pēdējā pravieša) mācībai. Konkrētais islāms ir populārāks par vispārīgo – tam ir vairāk sekotāju. Islāma svētie raksti ir Korāns. Islāms izplatījās diezgan plaši dažādu karagājienu dēļ – līdzīgi kā kristietība. Kristīgā baznīca uzskata, ka islāms ir izplatījies vardarbīgi un cilvēkiem uzspiests, taču mūsdienās šāds fakts tiek noliegts. Patiesībā jau arī kristietība izplatījās vardarbīgā veidā, tāpēc tas nebūtu nekas neparasts. Agrākos laikos tieši tādas metodes izmantoja, lai pievērstu vairāk sekotāju savai reliģijai. Vēlāk islāms ir sadalījies vēl divās daļās – sunnīti un šiīti. Starp šīm divām grupām ir diezgan krasas atšķirības. Šiīti domā, ka nākamajam valdniekam uzreiz pēc Muhameda bija jābūt Alī, kurš bija Muhameda radinieks. Taču sunnītiem šāds uzskats šķiet aizvainojošs, tāpēc arī abu starpā valda diezgan lielas nesaskaņas. Vēl starp viņiem ir citas atšķirības (ne tikai uzskats par to, kuram jābūt nākamajam valdniekam aiz Muhameda), piemēram, svēto rakstu interpretācija un islāma izplatība. Islāmam ir divi galvenie koncepti – monoteisms (ticība vienam Dievam) un pilnīga pakļaušanās šim vienīgajam Dievam. Pati sākotnējā mācība visus šīs reliģijas sekotājus vērtēja vienlīdzīgi, nešķirojot pēc dzimuma, tautas vai kā cita (kā tas bieži vien ir citās lielajās reliģijās). Principā tajā laikā, kad dzīvoja pravietis Muhameds tika nosodītas tādas lietas kā atriebība, varaskāre, diskriminācija utml. Šīs reliģijas piekritēju galvenie uzdevumi un pienākumi ir izteikti piecos pīlāros. Laika gaitā, protams, daudz kas ir izmainījies, kā arī no islāma ir cēlušies vairāki novirzieni (gluži kā ikvienai lielajai reliģijai). Mūsdienās pats islāms un tā svētie raksti tiek interpretēti dažādos veidos. Tieši tas ir iemesls kāpēc dažos islāma novirzienos ir pieņemama vardarbība vai par neticīgo nogalināšana. Šāda tipa islāma sekotāji tiek saukti par radikālajiem islāmistiem. Tieši šo sekotāju dēļ par islāmu ir radies maldīgs priekšstats. Daudzi uzskata, ka tie, kuru reliģija ir islāms ir slikti cilvēki, kuri dara ļaunas lietas ticības vārdā, taču patiesībā ar tādām lietām nodarbojas tikai radikāli noskaņotie islāmisti, kuri ir tikai maza daļa no visiem islāma sekotājiem. Radikālie islāmisti visu balsta uz sesto pīlāru, kurš it kā liek nogalināt neticīgos Allāha vārdā. Patiesībā šis sestais pīlārs nemaz nav oficiāli spēkā, jo islāmā pastāv tikai 5 pīlāri, kuros ir izteikti visi galvenie reliģiskie noteikumi un nosacījumi. Tas arī ir tas, ar ko šie radikālie islāmisti atšķiras no pārējiem – oficiāli pats islāms to visu neatbalsta. Mūsdienās islāms tiek plaši un bieži kritizēts, jo daudziem viss, kas saistās ar musulmaņiem vai islāmu uzreiz šķiet vardarbīgs un nepareizs. Patiesībā pats islāms ir ļoti mierīga reliģija, kura nediskriminē cilvēkus, kā arī neatbalsta tādu lietu kā vardarbība. Bet nu šobrīd tā situācija ir tāda, kāda nu ir – priekšstatus un stereotipus izmainīt ir diezgan grūti. Cerams, ka pēc kāda laika šī situācija mainīsies, un cilvēki tomēr sapratīs atšķirību starp šīm divām lietām.

Hinduisms

Viena no senākajām reliģijām ir hinduisms. Šī reliģija ir diezgan atšķirīga no Eiropā izplatītajām rakstu reliģijām. Hinduisms, tāpat kā budisms, ir radies Indijā. Tas parādījās pirms aptuveni 2000 gadu pirms mūsu ēras. Kā jau ar reliģijām notiek, arī hinduismam laika gaitā ir izveidojušās vairāki novirzieni un dažādas ticību sistēmas. Galvenā hinduisma mācība ir Rigvēda. Tiek uzskatīts, ka Rigvēda iespējams ir senākie reliģiskie raksti pasaulē. Tās precīzs vecums gan nav zināms, taču iespējams tie parādījās ap 1500 gadu pirms mūsu ēras. Hinduismu pārsvarā praktizē Indijā un citās Austrumu zemēs, taču gan tas, gan tā paveidi ir izplatīti nu jau visā pasaulē. Vēdas ir hinduisma svētie raksti, kuros ir apkopoti dažādi dziedājumi, filozofiski raksti, sakāmvārdi, rituāli, buramvārdi un daudz kas cits. Pašos pirmsākumos šie svētie raksti eksistēja tikai mutvārdu formā, taču mūsu ēras sākumā to visu pierakstīja. Vēl viena hinduismam nozīmīga lieta ir Jadžurvēda – vēl vieni svētie raksti. Tajos tiek stāstīts par dažādiem rituāliem un pat upurēšanas ceremonijām. No Rigvēdas ir radušies vēl vairāki svētie raksti, piemēram, Samavēda, Atarvēda un citas. Vēdas nav vienīgie svētie raksti, kas ir svarīgi hinduistiem, vēl svarīga ir arī cita veida garīgā literatūra – Sutras un Brahmas. Kā jau var noprast, hinduisms ir gana sarežģīta reliģija. Iespējams nevienai citai reliģijai nav tik daudz dažādu svēto rakstu un mācību. Turklāt, nedrīkst aizmirst, ka pastāv arī dažādi hinduisma virzieni, kuri savā starpā atšķiras, tāpēc tos visus līdz galam izprast varētu būt diezgan grūti. Hinduisms ir viena no politeiskajām reliģijām – tā tic vairāk nekā 300 miljoniem dievu. Taču jau atkal – tas viss nav tik vienkārši. Ne visi hinduisma novirzieni tic vieniem un tiem pašiem Dieviem. Mūsdienās pastāv četri galvenie un svarīgākie hinduisma virzieni – vaišnavisms, šaktisms, smārtisms un šaivisms. Ticība dažādiem Dieviem, kā arī priekšstati par šo Dievu ārējo izskatu ir galvenās un būtiskākās atšķirības starp šiem virzieniem. Dažos hinduisma virzienos netic vairākiem Dieviem, bet gan vienam, kā arī citos virzienos ticība Dievam vispār nepastāv. Lielākā daļa hinduisma virzienu tic galvenajam Dievam, kas ir Brahma. Ņemot vērā lielo hinduisma daudzveidību, bieži vien ir pat grūti noteikt vai reliģija ir kāds hinduisma paveids, vai tomēr nav. Taču Vēdas ir svētie raksti visiem hinduisma veidiem. Hinduismam arī ir uzradušās diezgan daudz sektas, it īpaši mūsdienās. Tas pat var būt ļoti attālas no hinduisma kā tāda. Turklāt, sektas nav oficiāli atzītas reliģijas un to praktizēšana nav vēlama. Ir pat tādas hinduisma sektas, kuras ir gan vardarbīgas, gan arī saistītas ar terorismu. Tas ir pavisam pretēji tam, ko hinduisms māca. Taču patiesajiem hinduisma paveidiem ir kopīga tiekšanās pēc apgaismības, atbrīvošanās no pārdzimšanas cikla. Hinduisms, līdzīgi kā budisms, ir mierīga reliģija, kas nav vardarbīga, un tā ciena citus. Interesanti ir tas, ka daudzi hinduisma piekritēji ir ļoti pārliecināti veģetārieši – arī tas ir veids, kā šie cilvēki izrāda cieņu pret citām dzīvām būtnēm. Tā arī hinduisma svētajos rakstos ir teikts – viss ir jāciena un jāgodā, jo uz zemes pilnīgi viss ir daļa no augstāka spēka. Patiesībā hinduisms kaut kādā mērā ir līdzīgs budismam, vienīgi tas šķiet daudz sarežģītāks. Lai to pilnībā saprastu, tajā ir ļoti jāiedziļinās.